Atspere

Pēc vērienīgas rekonstrukcijas Rīgas pilī šoruden atgriezies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM). Lai arī ar pilnu jaudu darbību tas atsāks tikai nākamajā gadā, jau šobrīd interesentiem ir iespēja apskatīt rekonstruētās telpas un apmeklēt pasākumus. Tieši tāpēc novembra pirmajā "Atsperē" tiekamies ar muzeja direktoru Arni Radiņu.  Inta Zēgnere: Skaists notikums, ko esam piedzīvojuši – Rīgas pils ir atvērta, un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs sāk lēnām atgriezties šajās telpās. Šobrīd tās vēl skatāmas bez ekspozīcijām, taču varbūt visupirms, Arni, atgādiniet pašus elementārākos faktus par Rīgas pili... Arnis Radiņš: Tā, kuru mēs šobrīd redzam, ir trešā Rīgas pils. Pirmā tika nopostīta, un tika ierādīta vieta otrajai – šajā pašā vietā, kur atrodas trešā. Taču otru toreiz arī nopostīja, un šī ir 1515. gada versija, kura uzbūvēta uz 1330. gada versijas jeb otrās pils pamatiem. Izklausās diezgan sarežģīti, bet patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Šīs mājas pamatos var redzēt kaut ko no 14. gadsimta pil

Sestdienas rīta "Atsperi" vadām kopā ar režisori, TV raidījumu vadītāju un producenti Martu Selecku. Runājam par jauno dokumentālo seriālu "Garainis", kas no 31. oktobra būs vērojams Latvijas Televīzijas 1. kanālā un tīmekļa platformā "REplay", ģimenes piedzīvojumu filmu "Bum!", kas no 3. novembra būs skatāma kinoteātros, kā arī superspējām un arī "Tutas lietām"... Ilze Medne: Sāksim ar "Garaini", kas pirmizrādi piedzīvos jau pavisam drīz. Esat tā pati komanda, kas sešus gadus veidojusi "Literatūri". Nu ejat solīti tālāk. Kā tapa ideja par tēmas paplašināšanu? Marta Selecka: Iniciatīva nāca gan no mums pašiem, gan arī skatītājiem. Daudzi prasīja: kāpēc runājat tikai par literatūru? Šādu raidījumu taču var veidot par visām mākslām! Piemēram, kāds mākslinieks izvēlas sev ceļabiedru no kāda cita laika un dodas ceļojumā kopā ar viņu. Nospriedām, ka patiešām varam mēģināt paplašināt darbības lauku. Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja, uzrakstījām projektu, tad arī Latvijas Televīzija mūs ņēma savā paspārnē un nu

Sestdienas rīta programmā "Atspere" viesojās rakstnieks Svens Kuzmins. Nupat klajā laista viņa piektā grāmata "Brīvībene", kuras galvenā varoņa vārds ir Svens Kuzmins. Sarunā - par 2000. gadu Rīgu, mūsu sasaisti ar senču izvēlēm, par vēstures un kultūras simboliem un to, vai maz nepieciešams literatūrā nodalīt reālo no izdomātā. Grāmata nākusi klajā izdevniecībā "Orbīta" un tā no jauna mākslinieka skatpunkta stāsta par kāda Rīgas nama likteni un iemītniekiem. "Brīvībene" vēsta par 2002. gada nogali, kad topošais mākslas students pārceļas uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu. Nams ir zaudējis sendienu krāšņumu. Vecie, sociāli nelabvēlīgie īrnieki tajā saimnieko, it kā nekas nebūtu mainījies, taču pārmaiņas ir skārušas gan Rīgu, gan pasauli: Dvīņu torņi ir sagrauti, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Bet jaunās paaudzes mākslinieki un literāti, kā visos laikos, meklē patiesību un skaistumu jauna laikmeta priekšvakarā. Svens Kuzmins: "Jau bērnīb

Sestdienas rītu "Klasikā" sākam kopā raidījuma ciemiņu – Latvijas Leļļu teātra direktoru, režisoru Mārtiņu Eihi. Sarunā par teātra 80. jubileju, paveikto, iecerēto un apjausto, klāt baudot muzikālu rīta kafiju. * Liene Jakovļeva: Lai ko tu darītu, tev vienmēr būs līdzi arī apzīmējums "režisors" – sirdī, izglītībā tu tomēr esi režisors. Direktorus jau nekur tā īpaši neapmāca? Mārtiņš Eihe: Direktorus, man liekas, apmāca vairāk (smejas) – arī dzīve. Tas mans gājiens uz direktora amatu zināmā mērā bija mērķēts aiz tā, ka mums ir vēl vairāk jāspēj pierādīt un rādīt, ka arī mākslinieki var vadīt šāda veida institūcijas. Ka mēs nedzīvojam tikai sapņos un vēl kaut kur, bet varam arī sastapties ar realitāti un tajā veidot izmaiņas. Liene Jakovļeva: Saistībā ar Leļļu teātri, droši viens no taviem un jūsu kopīgajiem mērķiem ir lauzt iesīkstējušus stereotipus, piemēram, par to, ka leļļu teātris ir domāts tikai bērniem, ka leļļu teātrī ir aktieri, kas runā ķēmīgās bērnu balsīs un kustina lelles. Un šeit es ļoti uzman

Sestdienas rīta intervijā tiekamies ar sabiedrisko mediju ombudu Edmundu Apsalonu. Viņš šajā amatā stājās 1. augustā, un pēc gandrīz diviem nostrādātiem mēnešiem teic, ka šķiet - pagājis jau pusgads, jo ombuda darbs ir tik intensīvs, ka viena darba diena ir kā trīs. Runājam gan par ombuda ikdienu, esot pa vidu starp sabiedriskajiem medijiem, sabiedrību, politiķiem un valsts pārvaldi, gan par Edmunda Apsalona izpratni par savu darbu, kas lielā mērā balstās savstarpējās izpratnes veicināšanā un sarunas veidošanā, kur saruna ir kā kopīgs domāšanas veids. Par medijpratības nozīmi, uzticēšanos medijiem un saiknes veidošanu - par to "Atsperes" saruna. Edmunds Apsalons: Bieži vien ir priekšstats, ka ombuds ir sava veida tiesnesis, kuram jāiztiesā konfliktsituācijas, kuras rodas vai starp medijiem un kādu sabiedrības daļu, vai starp medijiem un politiķiem, vai starp medijiem un valsts pārvaldi. Es saku “nē”. Es negribu būt tiesnesis tā apsvēruma dēļ, ka tiesāšana nozīmē, ka tev ir zināma patiesība, un tu šai ko

Jaunās sezonas otrajā "Atsperē" mūsu viešņa un raidījuma līdzveidotāja ir Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova. Klausāmies mūziku un arī sarunājamies: par Ģertrūdes ielas teātra sezonas plāniem, par teātri vispār, par sabiedrību, mākslas nepieciešamību un dzīvošanu. Orests Silabriedis: Runājot par Ģertrūdes ielas teātra sezonu: kas būtu galvenie akordi, kurus tu vēlētos akcentēt? Maija Pavlova: Šosezon mums ieplānotas trīs pašu producētas izrādes, un pirmais iestudējums būs gatavs novembra beigās. Tā būs izrāde, ko veido Andrejs Jarovojs, Kristīne Brīniņa un jaunā māksliniece, scenogrāfe Justīne Jasikēviča. Tas būs vizuālā teātra darbs, kas nozīmē, ka tajā būs mazāk teksta, vairāk kustību un šajā gadījumā arī objektu. Tas ir tāds meklējums vai pētījums par to, kādas ir mūsu attiecības ar apģērbu, jo viens no izrādes tapšanas iedvesmas avotiem ir ātrā mode, kas mūsu vidū ir ļoti populāra, bet... vienlaikus tas ir viens no lielākajiem atkritumu ražošanas veidiem. Tas ir viens aspekts, uz ko māk

"Iepriekš man nav bijis raksturīgi, ka vienā darba vietā palieku ilgāk par trim, četriem gadiem: tas man laikam no dabas – apgūstu lietas un eju tālāk. Operas gadījumā nostrādāja tas, ka, pirmkārt, operā nevar apgūt visu – tas ir vienkārši neiespējami, tāpēc es teiktu, ka pieci gadi bija drīzāk ieskrējiens. Tā mašinērija ir tik liela, apjoms – tik milzīgs, un darbs – tik aizraujošs, ka ikreiz par Operu nākas atklāt kaut ko jaunu un jaunu. Un – protams, protams, jāatzīst, ka tas Operas zelts un samts, tas Operas puteklis patiešām ir ļoti lipīgs," smaida Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra jaunais vadītājs SANDIS VOLDIŅŠ, kurš amatā stāsies novembra sākumā. Gunda Vaivode: Nesen kādā starptautiskā operas platformā bija redzama viena kaismīga dziedātājas atbilde uz jautājumu, vai opera ir šodienai atbilstošs žanrs. Viņa sacīja tā: "Opera ir par mīlu un nāvi, par dzīvi – kas atbilstošāks vēl var būt?!" Ko tu pievienotu par labu šim žanram šodien? Sandis Voldiņš: Šis jautājums uzdots pēdējos simt, divsimt

"Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem...  Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un resto

1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas Bērnu fonds pulksten 14 aicina uz konkursa "Talants Latvijai" 32. sezonas noslēguma koncertu un laureātu apbalvošanu Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē: tieši tāpēc "Atsperi" šoreiz vadām kopā ar diriģentu un šī konkursa māksliniecisko vadītāju un producentu Normundu Dreģi, kurš sarunas gaitā uzsver: "Kokurss "Talants Latvijai" dod labas emocijas un virzību mūzikas pasaulē." Kopā ar Normundu Dreģi ielūkojamies konkursa "Talants Latvijai" vēsturē un šodienā, plašāk runājam par 32. sezonas noslēguma koncertu, skolu atsaucību dalībai konkursā, populārākajiem mūzikas instrumentiem jauniešu vidū un viņu motivāciju piedalīties jauniešu simfonisko orķestru darbībā. Vēl runājam arī par Normunda vadītās Latvijas Orķestru asociācijas darbību un to, kādi ir secinājumi pēc aprīlī notikušā Baltijas valstu Jauniešu simfonisko orķestru festivāla Lietuvā. Ilze Medne: 1. jūnijs tev ir ne tikai svētku diena, bet arī zināmā mērā patīkama

Sestdienas rītā "Klasikā" kopā ar režisoru un aktieri Kārli Krūmiņu un telefoniski iesaistoties arī komponistam Jēkabam Jančevskim, noskaņojamies gaidāmajām Rīgas Doma kora skolas trīsdesmitās jubilejas svinībām. Uzzinām, kā top vērienīgais koncerts ar četrsimt dziedātāju piedalīšanos un ko šodien aktuālu var iemācīties Rīgas Doma kora skolā...  Signe Lagdziņa: Ar smaidu satiekamies un sadzirdamies, lai uzzinātu, kas tad sagaidāms 30. aprīlī Dailes teātrī. Un jau teikšu priekšā: tā būs Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubileja, un šajā brīdī studijā ir lielo svinību režisors Kārlis Krūmiņš un esam arī sazvanījušies ar komponistu Jēkabu Jančevski. Jēkab, Rīgas Doma kora skola ir arī tava skola, kur tu esi audzis, dzīvojis un turpini dzīvot. Vai vari trijos vārdos raksturot, kas ir Rīgas Doma kora skola? Jēkabs Jančevskis: Trijos vārdos būs grūti noraksturot, bet varu runāt no savas perspektīvas. Manā gadījumā tā ir vieta, kur es kaut kā loģiski un organiski esmu atgriezties. Tā ir vieta, kas pievelk. Absolv

"Atsperē" šoreiz tikšanās ar šī pavasara jubilāru, reiz ļoti un pa īstam, arī tagad reizumis "Klasikas" kolēģi, komponistu, pētnieku, mūzikas žurnālistu un kultūras dzīves procesu virzītāju Edgaru Raginski, kuram 31. martā apritēja apaļi četrdesmit. Liene Jakovļeva: Kas ir četrdesmit tavā skatījumā: robežšķirtne, kuru mēdzam saukt par slaveno četrdesmitgadnieku krīzi, zīmīgs nogrieznis, vai arī – vienkārši viss turpinās? Edgars Raginskis: Veselīgi paskatīties uz aizvadīto dzīves periodu ir arī citos laikos, bet četrdesmit gadu slieksnis ir tāds interesants posms. Man, piemēram, šobrīd ir tā: Mūzikas akadēmijā, kur mācu studentus cenzūras kursā un arī mūzikas žurnālistikas modulī, reāli secinu, ka pēc gadu skaita jaunieši ir tādi paši, kāds es biju pirms divdesmit gadiem, bet kā personības viņi radikāli atšķiras. Tas ir veselīgi – uztaisīt tā saucamo realitātes pārbaudi, bet no otras puses, tāpat kā visi, kuriem vairs nav divdesmit, arī es arvien labāk saprotu to, ka ķermenis neapturami noveco, bet gars un s

"Atsperes" rīta intervijas viesi nākuši no Baltā nama: Ērika Millere ir Latvijas Nacionālās operas solistu koncertmeistare, bet viņas dzīvesbiedrs Rihards Millers – Nacionālās operas solists, baritons.  Inta Zēgnere: Zinu, ka šis jums ir ļoti aizņemts un intensīvs darbalaiks. Sāksim ar pašām galvenajām aktualitātēm: kas šobrīd notiek jūsu dzīvē un kam jūs gatavojaties? Rihards Millers: Šobrīd mums ir divas aktualitātes: pirmā – koncerts pirmdien Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Tas ir labdarības koncerts, lai savāktu līdzekļus ērģeļu uzstādīšanai Pētera baznīcā. Un otra aktualitāte, kas mums abiem ar Ēriku ir kopēja – Gaetāno Doniceti operas "Mīlas dzēriens" jauniestudējums: šobrīd jau sākušies ansambļu mēģinājumi. Kādā sastāvā koncertēsiet Pēterbaznīcā? Ērika Millere: Būsim trijatā: mums pievienosies jaunais soprāns Anna Tatara no Kazaņas. Esam izvēlējušies patiešām fantastiski skaistu romantisku mūziku, lai pēc Lieldienām un ciešanu laika nāk kaut kas svaigāks, lirisks un skaists. Programmā būs gan Frederi

Sestdienas rīta programmas "Atspere" viesis - diriģents Aigars Meri, Latvijas Nacionālās operas kora, Ventspils kamerorķestra un Jelgavas kamerorķestra līderis, jauktā kora "Ventspils" vadītājs un Ventspils valstpilsētas un Ventspils novada virsdiriģents. 2023. gadā Aigars debitēja Dziesmu un deju svētkos kā kopkora virsdiriģents, lielkoncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš" atskaņojot Raimonda Paula "Tautasdziesmu", bet šī gada janvārī saņēma Kormūzikas balvu kategorijā "Gada kora vadītājs". Sarunā - par radošo darbošanos trijās Latvijas pilsētās, domubiedrību mūzikā, Latvijā līdz šim neatskaņotu partitūru meklēšanu un atskaņošanu, patiku pret futbolu un gaidāmajiem koncertiem: Lielās Piektdienas koncertu Jelgavas Sv. Annas baznīcā, kur, iespējams, pirmoreiz izskanēs Alesandro Skarlati «Stabat Mater», kā arī Artura Maskata Salve Regina , kā arī "Pavasara koncertu" 26. aprīlī Ventspils koncertzālē "Latvija". Tajā Mārtiņš Zilberts būs solists Alfrēda Šnitkes Koncertā klavierēm un stīgām, Aigars Reinis būs pie ērģelē

Sestdienas rīta programmā "Atspere" viesojās alta spēles profesore Štutgartes Mūzikas augstskolā un 2013. gadā izveidotā kamerorķestra Urban Camerata diriģente Andra Dārziņa. 11. martā viņa sniedza meistarklasi Emīla Dārziņa mūzikas skolā, bet sestdienas rītā viesojas "Klasikā", lai pastāstītu par nesen klajā nākušiem Paula Hindemita un Ernsta Bloha mūzikas ierakstiem, kas veikti kopā ar pianisti Laumu Skridi. Tie ir divi fundamentālus alta repertuāra skaņdarbi - Hindemita Sonāte un Bloha Svīta. Sarunas fokusā - šie opusi, kā arī plašākas sarunas par mūziku vispār un saspēlēšanos ar dažādiem mūziķiem un to, kas vēl veicina ideālu saspēli bez klausīšanās vienam otrā. Runāts tiek arī par to, cik alta mūzika var būt pārsteidzoša un jutekliska, kuros brīžos ar metronomu spēlēt vajag pavisam noteikti, un kuros - pavisam noteikti nē. Jaunie ieraksti iznākuši digitālā formāti un meklējami straumēšanas vietnēs. Andra Dārziņa: Man liekas, CD vairs nav šodienas formāts. Es agrāk veicu ierakstu CD formātā, bet daudzi

Sestdienas rītu iesākām kopā ar Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" izpilddirektori un redaktori Sanitu Jembergu. 4. martā Mihaila Čehova teātrī "Re:Baltica" žurnālistes un aktieri sniedza skatītājiem vienreizēju iespēju noskatīties izrādi, kas tapusi no stāstiem, kas aktualizējušies seriāla "Sķelšanās" veidošanā. Sanita un citas kolēģes arī iepriekš saskārušās ar naidīgiem komentāriem un draudiem internetā, tāpēc runājam par mūsu sabiedrības agresijas līmeni, uzbrukumiem žurnālistiem, žurnālista spēju un vajadzību būt drosmīgiem, pašcenzūru un citām aktuālām tēmām, kas skar mūsu visu ikdienu. Anete Ašmane-Vilsone: Pašcenzūra varētu parādīties arī žurnālistu vidē, jo arī viņi mēdz saņemt dažādus uzbrukumus gan sociālajos tīklos un interneta vidē, gan pat klātienē. Sanita Jemberga: Latvijā klātienē tādu gadījumu, paldies Dievam, ir ļoti, ļoti maz. Mums "Re:Baltica" sanāk satikt un strādāt kopā ar dažādu valstu žurnālistiem, un dzirdot, kas notiek, piemēram, Centrālāzijas vai pat dažās tā