Zentas Maurias Esejas Prlasa Vaira Ve-freiberga

Zenta Mauriņa: Ja nepieķeramies ne cilvēkiem, ne lietām, ne arī kādai idejai vai kādam aicinājumam, tad dzīve ir vai nu bezgala garlaicīga, vai pilnīgi bezvērtīga. Nevis pieķerties šai pasaulei un tās skaistumam ir neprātīgi, neprātīgi ir pieķerties cilvēkam un lietām tā, it kā tās būtu mūžīgas. Viss zemes virsū ir izzūdams, bet tikai dvēselē aklais un kurlais, sirdī nepacietīgais var teikt, ka pasaule tādēļ būtu mazāk skaista. Saules rieta blāzma ilgst tikai īsus mirkļus, bet vai tā nav daiļuma pilnīgākais simbols? Katra puķe reiz novīst, bet vai lai mēs tādēļ viņu neapbrīnotu? Askēts prieka puķei paiet garām, tai neuzmezdams aci, muļķis to noplūc un tur rokā it kā tā būtu no skārda veidota; viedais dzīves apliecinātājs to saudzīgi pārnes mājās, ieliek ūdenī un rūpīgi glabā, cik ilgi vien iespējams. „Šajos vārdos dzirdama atskaņa no jau citviet „Sirds mozaīkā” izteiktas domas un no tīri no tehniskā viedokļa jāatceras, ka Zenta Mauriņa rakstīja pusguļus, pussēdus, atspiedusies uz viena elkoņa, ar grūtībām un