Kultras Rondo

Novembra pirmajā dienā pārskatām savus kultūras kalendārus kopā kultūras žurnālistiem un aktīviem kultūras baudītājiem. Oktobra kultūras aktualitātes analizē Sabiedrisko mediju kultūras žurnāliste Anete Ašmane-Vilsone, portāla "LASI.lv" galvenais redaktors Jānis Žilde, portāla "TVNET" kultūras žurnālists Toms Treibergs un mākslinieks Reinis Dzudzilo. Tā kā raidījums skan 1. novembrī, kas ir Latvijas Radio dzimšanas diena, ievadā sveicienam kāds savulaik populārs šlāgeris, kura vārdus latviešu valodā rīmējusi Rīgas Radiofona spīkere (diktore) Mirdza Ķempe.

Godinot dzejnieci un nacionālās pretošanās kustības dalībnieci Broņislavu Martuževu 100. piemiņas gadā, mūzikas namā „Daile” 31. oktobrī izskanēs koncertuzvedums „Tu stipru mani sauc”. Programmā Broņislavas Martuževas un Imanta Kalniņa dziesmas ar Martuževas vārdiem, kā arī viņas dzeja un dienasgrāmatas fragmenti. Koncertuzveduma mākslinieciskais vadītājs ir Sigvards Kļava, režisore Māra Ķimele, māksliniece Anna Heinrihsone. Rit mēģinājums, to vada Sigvards Kļava. Uz mūzikas nama „Daile” skatuves dziedātājs Daumants Kalniņš, mūziķi Rihards Plešanovs, Andis Klučnieks un Mārcis Lipskis, kā arī Latvijas Radio kora mākslinieki, un arī viņiem katram kāds mūzikas instruments. Tāpat kā pirms desmit gadiem, kad tapa koncertuzvedums „Rakstītāja”, arī jaunākās programmas mākslinieciskais vadītājs ir diriģents Sigvards Kļava. Skanēs Broņislavas Martuževas dziesmas un mazpazīstamas Imanta Kalniņa dziesmas ar Martuževas vārdiem speciāli šim koncertuzvedumam veidotos Sigvarda Kļavas aranžējumos. Koncertuzveduma nosauku

No 31. oktobra Latvijas TV un sabiedrisko mediju satura atskaņotājā "Replay.lv" pie skatītājiem nonāks dokumentālais seriāls "Garainis". Tas tapis kā radinieks raidījumam "Literatūre", saglabājot radošās komandas kodolu un pamatideju, taču pārkāpj literatūras robežas un meklē ceļabiedrus visā plašajā kultūras laukā. Kultūras rondo tiekamies ar seriāla režisoru Uģi Olti, ierakstā uzklausām redaktora Henrika Eliasa Zēgnera viedokli. Šogad jaunā dokumentālā seriāla varoņu pāri ir: teātra režisore Māra Ķimele un mākslinieks, scenogrāfs Ilmārs Blumbergs, kinorežisore Laila Pakalniņa un rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, modes mākslinieki "Mareunrol’s" un leļļu animācijas režisors Arnolds Burovs, komponists Krists Auznieks un filozofe Milda Palēviča, māksliniece Helēna Heinrihsone un muzikoloģe, režisore Ligita Viduleja, dokumentālists, režisors Ivars Seleckis un gleznotājs Arvīds Strauja, arhitekte Zaiga Gaile un kino meistars Augusts Sukuts, gleznotājs Andris Eglītis un rakstnieks Kārlis Skalbe. Arī "Garaiņa" varo

Muzeju sabiedrību satricinājis jautājums par jaunu finansēšanas modeli akreditētajiem privātajiem muzejiem, kas savukārt  aktualizē arī citus ar nozari saistītus būtiskus jautājums. Kas ir profesionāls muzejs un kas to nosaka? Ko nozīmē taisnīgi vai netaisnīgi piešķirta nauda muzejiem un kādi ir kritēriji, kas noteiks finansējuma piešķiršanu muzejiem no Kultūrkapitāla fonda? Kultūras rondo studijā analizē nozares pārstāvji. Diskutē Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas institūta pētniece, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda un Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Elīna Vikmane, Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone, Muzeju padomē pārstāv privātos, akreditētos muzejus, izdevējs un Drukas muzeja idejas autors Valters Dakša, VKKF Kultūras mantojuma komisijas priekšsēdētāja Una Sedleniece, viņa ir arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece administratīvajā darbā, Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētāja, Latvijas Muzeju padomes dalībniece, šķirkļa

Starp daudziem Latgali pārstāvošiem māksliniekiem vislatgaliskākā ir rīdziniece Ģertrūde Zeile, uzsver mākslas zinātniece Baiba Magdalēna Eglīte. „Tie, kas mums apkārt” – tāds nosaukums gleznotājas Ģertrūdes  Zeiles personālizstādei, kas aplūkojama galerijā „Istaba” līdz 29.novembrim. Izstādē māksliniece rāda pēdējos gados tapušus portretus, kas papildināti ar atsevišķiem senākiem darbiem.  

Ar šo filmu mēs gribējām pateikt pusaudžiem: „Jūs mums esat svarīgi!” – tā saka jaunās komēdijas „Bum!” režisores Marta Selecka un Andra Doršs. Mazajiem tīņiem domātu kino darbu latviešu filmu klāstā ir maz, un filmas „Bum!” veidotāji centušies pēc iespējas labāk iepazīt šodienas 12-13 vecu pusaudžu ikdienu un intereses, lai radītu kino tieši viņiem, nevis pieaugušo versiju par to, kas varētu patikt pusaudžiem. Filmā ir daudz hiphopa, tehnoloģiju un angliskā slenga, bet visa pamatā – visām paaudzēm pazīstams stāsts par draudzību, skolas drāmām un pirmajām simpātijām. Un, protams, par superspējām.  Hugo un Toms ir labākie draugi, un klāt ir septītās klases sākums ar visu no tā izrietošo – kā atstāt iespaidu uz klasesbiedriem, kā sagatavoties skolas talantu konkursam un ko iesākt ar klases jauno meiteni, kura iesēdusies viņu solā.   Viss mainās, kad Hugo ar skrituļdēli iebrauc stabā, salauž degunu un uz laiku iegūst superspējas, ko pārmanto no savas iecienītās skeitborda videospēles. Filmas „Bum!” režisores

Astridas Lindgrēnes “Sālsvārnas sala” droši vien daudziem ir palikusi atmiņā no bērnības. Tagad savu versiju radījis Nacionālais teātris. Kultūras rondo tiekamies ar iestudējuma „Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki” režisori Paulu Pļavnieci un aktieriem – Agnesi Budovsku, kurai Čorvenas loma, un Matīsu Kučinski, kurš debitējis Niklasa lomā. Latvijas Nacionālajā teātrī top krāšņa un muzikāla izrāde ģimenēm – Astridas Lindgrēnes "Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki" Paulas Pļavnieces režijā. Pirmizrāde 29. oktobrī Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē. "Tā grāmata ir sirsnīga un ievelkoša ikvienam," sarunā Kultūras rondo atzīst Paula Pļavniece. Režisore arī atklāj, ka bērnu izrādes viņai patīk veidot, jo tajās var izdauzīties. "Vasara ir pats skaistākais gadalaiks, jo tad nav jāiet skolā, nav jāceļas agri no rīta un laikus jādodas gulēt. Vasarā Sālsvārnas salā ir pilnīga brīvība, lai arī salu ieskauj ūdeņi. Te var makšķerēt, peldēties, svinēt saulgriežus un spēlēties, te var auklēt lapsenes, ronēnu, trusi un

Mākslas muzejā „Rīgas birža” atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija „Indijas māksla”. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā ir vairāk nekā 500 Indijas materiālās kultūras priekšmetu, un katrs no tiem ir mākslas darbs. Pērn kolekcijas darbi tika rādīti plašā izstāde, savukārt tagad daudzi no tiem aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā, ko papildina Latvijā mītošo indiešu video stāsti. Muzeja Āzijas kolekcijā visvairāk pārstāvēti Indijas, Japānas un Ķīnas priekšmeti, un Indijas daļa tajā ir būtiska, jo muzeja kolekcijā pārstāvēti gandrīz visi Indijas reģioni. Protams, svarīgs bijis izpētes darbs, kas veikts 2022.gadā un kam sekoja izstāde „Indija – tradīciju zeme”. Māksla un amatniecība ir klātesoša visos indiešu dzīves un kultūras aspektos – mājokļa iekārtojumā,  reliģiskajās ceremonijās un rituālos, apģērbā un aksesuāros. Ekspozīcijā ir ne tikai dažādi priekšmeti no Indijas, bet arī video, kuros indiešu kopienas pārstāvji dalījušies savos stāstos, piemēram, Prita Ramahandrana (Preetha Ramachandran) izceļ indi

Kā izdzīvojat un pagūstat vēl augt un eksperimentēt? Kāda ir uzkrātā pieredze? To Kultūras rondo studijā pārrunājam ar neatkarīgo teātru pārstāvjiem – Maiju Pavlovu no Ģertrūdes ielas teātra, Annu Sīli no „Dirty Deal teatro”. Ar Ilzi Liepu no Cēsu mazā teātra sazināmies pa tālruni, jo pirmdienas rītā teātris jau devies ceļā pie skatītājiem.

Kā un cik kamolos ir satinams mūsu pašu - latviešu un latviskuma - stāsts? Latvijas Universitātes apgādā klajā nākusi Janīnas Kursītes monogrāfija “Kamolkoks. Apcere par ceļiem uz latviskumu”. Kultūras rondo klausāmies grāmatas autores, profesores Janīnas Kursītes versiju par latvieti un latviskuma izpratni dažādos laika posmos, pievēršoties gan folklorai un literatūrai, gan kultūrai plašākā izpratnē. Grāmatā Janīna Kursīte ir mēģinājusi noskaidrot, kādi esam bijuši, kas mums bijis svarīgs un kuras no vērtībām, kas rodamas folklorā, literatūrā, plašāk – iepriekšējo gadsimtu kultūrā – esam saglabājuši un kāpēc. Nosaucot savu grāmatu kamolkoka vārdā, autore vēlējusies izcelt vairākas lietas. 1. Kamols latviešiem ir apzīmējis zināšanu uzkrāšanu un dalīšanos ar iegūto. 2. Koks ir viens no senākajiem pasaules attēlojuma veidiem. Gan reāli dzijas kamoli un koki, gan to simboliskie līdzinieki ir ar mums dažādās dzīves situācijās joprojām. Tā arī šajā gadījumā – domājot par grāmatas nosaukumu, saliktenis kamolkoks r

Iespaidi un komentāri par Iekšējā Mongolijā redzēto – savas identitātes un kultūras saglabāšanu Ķīnā. Kultūras rondo studijā LU Konfūcija institūta Latvijas Puses direktors Pēteris Pildegovičs. Pēteris Pildegovičs stāsta, ka ekspedīcijas maršrutu izstrādājis Konfūcija institūta Ķīnas puses direktors, kurš pats nāk no Iekšējās Mongolijas, tās laika apmeklējuši divas Ķīnas provinces, kur ārzemnieki īpaši daudz neparādās.  Iekšējā Mongolija ir Ķīnas ziemeļi un daļēji ziemeļu austrumi. Tieši šo Ķīnas daļu Pēteris Pildegovičs pētīt devies, jo viņu fascinēja jautājums, kas saistīts ar Čingishanu, Mongolijā viņu dievina, Ķīnā tā gluži nav, bet nav arī aizmirts. "Šogad aprit 60 gadu, kopš esmu Ķīnas pasaulē," atklāj Pēteris Pildegovičs.

Mazi, izcili un pamanīti – Baltijas valstu kino darbi pēdējos gados piedzīvo īstu uzvaras gājienu starptautiskajos kino festivālos. Šovasar triumfa mirkli prestižajā Lokarno festivālā piedzīvoja Lietuvas kino, kur galvenās balvas mājās aizveda Saules Bļuvaites “Izlēcējas” un Laurīna Bareišas “Sausi slīkstot”, kas ir kopražojums ar Latviju. Abas filmas pašlaik skatāmas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Pirms “Sausi slīkstot” Latvijas pirmizrādes Latvijas Radio pirmo reizi viesojās filmas režisors Laurīns Bareiša (Laurynas Bareiša) un dalījās pārdomās gan par filmas tapšanu, gan par Lietuvas kino vidi un to, cik svarīgi mums pašiem cienīt savu kultūru, lai to cienītu arī citi. Viss sākas kā divu ģimeņu laiska atpūta mājā pie ezera ar paslēpēm, peldēšanos un triviālām sarunām. Divas māsas, viņu vīri un bērni. Filmas vidū visu maina gandrīz traģisks negadījums ar šķietami laimīgām beigām. Pēc tā laiks it kā sadrūp un lineāro ritējumu nomaina saraustītas atmiņu epizodes – gluži kā cilvēkam, kurš pēc traumas

RIXC Mākslas un zinātnes festivāls šogad pievērš uzmanību sestajai maņai, kas pierādīta zinātniski. 23. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta izstāde „Simbiotiskās maņas”, savukārt 24. oktobrī RIXC galerijā atklās Rasas un Raita Šmitu izstādi „Sensorās dzīles”. Līdzās izstādēm festivāla ietvaros norit starptautiska konference „Open Fields”. Festivālu atklāja performance un performatīva jauktās tehnikas instalācija „Laipni lūdzam”. RIXC festivāla nosaukums - mākslas un zinātnes festivāls - jau liecina, ka mēģina sasaistīt dažādas jomas, dažādus organismus,  dažādas lietas, kuras ne vienmēr iet kopā. Un tātad mākslas un zinātnes festivāla  izpētes centrā šogad simbioze, festivāla koncepciju formulē māksliniece, RIXC līdzdibinātāja Rasa Šmite. Festivāla galvenais uzsvars jau vairākus gadus  ir izstādes, un tādas šoreiz divas – jau iekārtota un skatītājus gaida Latvijas Nacionālajā bibliotēkā  izstāde „Simbiotiskās maņa(s)”, izstādes kuratoti Rasa Šmite un Raitis Šmits. Izstādē eksponēti deviņi  māksl

Pirms gada darbu sāka Digitālā bibliotēka. Vai viens miljons skatījumu ir daudz? Kuri ir meklētākie un populārākie temati? Un kādi darbi ieplānoti nākotnē. Kultūras rondo interesējamies, kā aizritējis pirmais darba gads un cik aktīvi reģionu bibliotēkas iesaistās krājuma papildināšanā. Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” galvenā krājuma glabātāja Guna Dancīte un Kuldīgas Galvenās bibliotēkas vadītājas vietniece metodiskajā darbā Gunta Grundmane. “Daugavpils, Mežciems, restorāns” –  tīmekļvietnes "digitalabiblioteka.lv" pirmā darbības gada laikā lietotāju biežāk meklētie vārdi blakus interesei par Kapu ielu, dzirnavām, Aizputi, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentu un citām vietām, personībām un vārdiem. Digitālā bibliotēka nodrošina vienotu piekļuvi Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, k

Kur citi redz iekritušus griestus, nolupušas sienas un aizgājušo laiku mantām piekrautus gaiteņus, viņi pamanījuši vietu jaunam radošam kvartālam ar telpām koncertiem, kopiestrādei, restorānam, radošajām rezidencēm un ne tikai. Viņi ir Ivuškānu ģimene, kas šogad savā aprūpē pārņēmuši ilgus gadus tukšo Liepājas tipogrāfijas ēku. 19.gadsimta nams Liepājas centrā tagad pārtapis Tipogrāfijas radošajā kvartālā un vasarā sāka uzņemt apmeklētājus pagalmā, bet tikko durvis vērusi arī pirmā zāle iekštelpu pasākumiem. Atverot Tipogrāfijas radošā kvartāla smagos vārtus, virs kuriem joprojām ir vēsturiskais un daudziem liepājniekiem pazīstamais uzraksts „TIPOGRĀFIJA”, pirmo satieku nevis kvartāla jauno apsaimniekotāju Jāni Ivuškānu, bet gan mūziķi Kristapu Pucenu no apvienības „Monday in Space”, kas vakarā sniegs te pirmo iekštelpu koncertu. Ar mūziķiem tiksimies pēc brīža, bet vispirms pēc Kristapa norādēm dodos meklēt Jāni Ivuškānu, ko 4500 kvadrātmetru lielajā ēkā nemaz nav tik viegli izdarīt. Lai gan rokas pilnas

Rituāli – vienojošais komponistes Annas Fišeres un grieķu 20. gadsimta leģendas Jaņņa Ksenaka mūzikā un komponistes lielformāta opusā „Hagneia”. Vai ir iespējams smalku matemātiku pārvērst laikmetīgās mūzikas skanējumā, turklāt ar partitūru sitaminstrumentiem? Vai metāllūžņos ir ieslēgta skaniska dvēsele? Un – vai ar rituāla spēku spējam nonākt kādā citā – sakrālākā vai „pirmsplūdu bezgrēcības” telpā? Kultūras rondo tiekamies ar koncerta radošo komandu – sitaminstrumentālistiem Guntaru Freibergu un Juri Āzeru, mākslinieku Miķeli Fišeru un komponisti Annu Fišeri.  26. oktobrī koncertzālē "Cēsis" gaidāmā otrā koncertprogramma, kas tapusi, Guntaram Freibergam un Jurim Āzeram esot koncertzāles rezidējošajiem māksliniekiem. Koncerts "Rituāli" iecerēts kā laikmetīgās mākslas spogulis ar mūzikas un vizuālās mākslas sintēzi. Tajā dzirdēsim 20. gadsimta leģendas Jaņņa Ksenaka skaņdarbus perkusijām, kā arī latviešu komponistes Annas Fišeres mūziku, tai skaitā jaundarba "Hagneia" pasaules pirmatskaņojumu. Scenogrāf

Kas bija "Latgales Veidenbaums" – dzejnieks Seimaņs Putāns? Kādu mantojumu viņš latgaliešu un arī visas Latvijas literatūrā un kultūrtelpa? Par leģendām apvītā pagājušā gadsimta dzejnieku Seimaņu Putānu un viņa dzejas atdzimšanu hiphopa koncertuzvedumā “Putāns. Toreiz un tagad” un grāmatā saruna Kultūras rondo.   Stāsta Marģers Zeitmanis, Seimaņa Putāna mazmazdēls, radošā kvartāla "Zeit" vadītājs Līgatnē, Renāte Vancāne, grāmatas "Kūpuotī roksti" sastādītāja un Latgales kultūrvēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja, un latgaliešu repere ŪGA (Daiga Barkāne) koncertizrādes “Putāns. Toreiz un Tagad” programmas radošā vadītāja. Leģendām apvītā un vienmēr pret straumi un sistēmu ejošā Latgales dzejnieka Seimaņa Putāna (1892-1969) dzeja ir restartēta jaunā skanējumā. Spilgts, provokatīvs, mūsdienīgs un ļoti tiešs – tāds ir jaunais skanējums. Un tāda ir Seimaņa Putāna dzeja, kas piedzīvos šodienu. Ūga, Gustavo, Ansis un Jānis Skutelis to ierunās, iedziedās un pasniegs no sava skatu punkta. Svaigs skatījums, bet

Rīgas Porcelāna muzejā pašlaik skatāma neliela, kompakta izlase no Kauņas mākslas keramikas „Jiesia” rūpnīcas produkcijas. Dažādi kaula porcelāna izstrādājumi – servīzes, trauku komplekti un atsevišķi priekšmeti sniedz ieskatu  mākslinieciski augstvērtīgu priekšmetu ražošanā 80. – 90.gados, kā arī rāda studentu darbus, kas Lietuvā apgūst kaula porcelāna rūpniecisko tehnoloģiju. Kauņas mākslas keramikas fabrikas „Jiesia” porcelāna darbu izstāde pie mums ir gaidīta, uzsver mākslas vēsturniece, Rīgas Porcelāna muzeja vadītāja Iliana Veinberga, jo muzeja stratēģijā svarīga Baltijas dimensija, skatīšanās kaimiņu  Lietuvas un Igaunijas virzienā. Pirms ieskatīties kaula porcelāna produkcijas ekspozīcijā, svarīgi zināt, ka „Jiesia” rūpnīcas aizsākumus var attiecināt uz 20. gadsimta 30. gadu vidu, kad Kauņas piepilsētā Viljampolē, Lietuvā, tika dibināta Zālbera podiņu un keramikas fabrika. Padomju okupācijas laikā ražotne nacionalizēta un 60.gados uzsākta sadzīves keramikas ražošana. 1967.gadā ražotni pārdēvēja par

Kādas izredzes Latvijai kļūt par viesu valsti Frankfurtes grāmatu tirgū un kādi resursi ir platformas „Latvian Literature” rīcībā, lai pārstāvētu Latvijas literatūru pasaulē, pārrunājam studijā kopā ar literārajiem aģentiem Santu Svažu (Zvaigzne ABC) un Vili Kasimu („Latvian Literature”), kuri tikko atgriezušies no Frankfurtes, un platformas „Latvian Literature” vadītāju Ingu Bodnarjuku-Mrazausku. Inga Bodnarjuka-Mrazauska norāda, ka Latvija gaida viesu valsts statusu Frankfurtes grāmatu tirgū jau ilgāku laiku un gatavojas jau vairākus gadus šim notikumam. Gatavojas jau sesto gadu kopš Latvija bija viesu valsts statusā Londonas grāmatu tirgū. Oficiāls Latvijas pieteikums Frankfurtes grāmatu tirgum iesniegts 2021. gada janvārī. Šobrīd Latvija gaida atbildi, ka varētu būt viesu valsts statusā 2028., 2029. vai 2030. gadā. "Kad Latvija būs viesu valsts statusā, grāmatām uzmanība daudzkāršosies. Tas ir tas, ko visi grib, lai grāmatas ne tikai tiek izdotas ārzemēs, bet arī tiek pamanītas, recenzētas, pirktas, un

"Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" galveno apbalvojumu jeb "Grand Prix" saņēmis Jaunais Rīgas teātris. Sveicam laureātus un tiekamies ar Zaigu Gaili un Filipu Pitenu Kultūras rondo studijā. Viņiem pievienojas arī Miķelis Putrāms, kurš bija šī gada atlases žūrijas priekšsēdētājs, un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Uzklausām arī fināla žūrijas pārstāvi Elodī Degarvu no Beļģijas, ar kuru sarunājās Māra Rozenberga. Latvijas Arhitektūras savienībā norāda, ka Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa pārbūve notika atbilstoši arhitektes Zaigas Gailes iecerei. Ēkai teju divtik tika palielināts apjoms ar sarežģītu pazemes konstrukciju izbūvi. Pazemes stāvā izvietotas darbnīcas. Vēsturisko teātra ēku papildina jauns piecstāvu nams ar divām "Black Box" zālēm, mēģinājumu zālēm un aktieru telpām. Abas ēkas ir savienotas ar stiklotu eju. Teātra Lielajā zālē ir saglabāta gadsimtu senās ēkas elpa, akcentē savienībā. Projektu sāka pilnsabiedrība "Zaigas Gailes birojs un partneri". Pilnsabiedrība tika likvidēta 2020. g